Operācijas Gladio definīcija

Eiropa, kas bija izveidojusies no Otrā pasaules kara un nodarbojās ar auksto karu, bija bailēs esoša Eiropa, jo tā cieta un zināja, ka var vēlreiz ciest, temperatūra tas pacēlās, līdz sasniedza vārīšanās temperatūru.

Rietumu valdības, apzinoties, ka konflikts, Varšavas paktam bija daudz iespēju iekarot Vāciju un lielu daļu Centrāleiropas, pateicoties tās plašajai tanku flotei, viņi izdomāja veidu, kā organizēt partizānus pretošanās okupētajās teritorijās, balstoties uz lielo darbu, ko Otrā kara laikā Vācijas okupētajās valstīs veica pretošanās grupas Pasaule.

Operācija paliec aizmugurē (kas jāatstāj), kas vēlāk tautā būs pazīstams ar Itālijas filiāles nosaukumu, Gladiola (romiešu izmantots zobenu veids), centās izveidot pretošanās un partizānu grupu tīklu, kas okupētajās teritorijās darbotos aiz Varšavas pakta līnijām.

Viņu uzdevumi būtu klasiski jebkuras pretošanās organizācijas uzdevumi teritorijā aizņemts: sabotāža, slepkavības, partizānu darbības vai informācijas vākšana no inteliģence starp citiem.

Kamēr nebija kara vai padomju militārās okupācijas, tās šūnām vajadzēja gulēt.

Organizāciju vadīja NATO (vai NATO, atkarībā no saīsinājuma angļu vai spāņu valodā), iesaistot arī tādas slepenas aģentūras kā Lielbritānijas MI6 vai Amerikas CIP.

Operācijā Gladio tika izmantoti galēji labējie kaujinieki, kas izraisīja ārkārtēju vardarbību un pat politiskas slepkavības tādās valstīs kā Itālija, Spānija vai Francija.

Galēju labējo pārstāvju pieņemšana darbā mums nevajadzētu būt dīvaina: galu galā, visticamāk, tas tā ir daudzi pat nezināja, ko viņi piedalās, turklāt viņi bija pārliecināti komunisms, un Rietumu izlūkošanas dienesti nebija tik "bēdīgi", jo bija atbalstījuši apvērsumi pret dažu valstu demokrātiskām valdībām, lai tās apmainītu pret režīmiem fašisti.

Turklāt tika organizēti galēji labējie, un tā radikālie kaujinieki pieraduši pie šaujamieročiem, tātad Tas ietaupītu uz apmācības darbu, lai gan galu galā šī izvēle sagādātu daudz galvassāpju, kā mēs to redzēsim.

Lai sagatavotu šo pretošanās komandu darbību valstīs, kurās tās darbotos (un kurās ietilpa gan NATO, gan neitrālās valstis, kā tas ir Austrijā un tajā laikā Spānijā - kas vēlāk kļūs par Atlantijas alianses locekli -) tika izveidotas ieroču noliktavas slepens.

Gladio tīkls būtu sācis izplatīties pēc Otrā pasaules kara beigām, un tas būtu efektīvi organizēts kopš 20. gadsimta 50. gadiem.

Komandieru pasūtīts vai pats dalībnieku iesākts tīkls Gladio veltīja sevi dažādu valstu kreiso partiju iebiedēšanai un diskreditēšanai.

Visvairāk skāra Itālija; 1964. gadā sociālistu ministri, kas bija valdība, atstājuši savus amatus pēc personisku nāves draudu saņemšanas. Tiek teikts, ka vēstules būtu sastādījuši Gladio dalībnieki, taču nav zināms, vai viņi izpildīja vai ne.

Viņi, iespējams, bija nekontrolēti un piederēja tam pašam tīklam, kurš 1968. gadā uzsāka bumbu a Banka no Milānas, nogalinot 16 cilvēkus.

Bet spēcīgākais Gladio trieciens Itālijā, iespējams, bija pirmā slepkavība 1978. gadā Kristīgo demokrātu ministrs Aldo Moro, kad viņš gatavojās atvieglot komunistiskās partijas piekļuvi valdība. Neapmierināta ar šo lēmumu, administrācija Amerikānis (kurš atbalstīja apvērsumu fašists Augusto Pinočeta Čīlē 1973. gadā) būtu pavēlējis Moro izpildīt.

Šī teorija nozīmētu Gladio elementu iefiltrēšanos Brigate Rosse (teroristu grupa nolaupīja un noslepkavoja Moro) vai spiedienu, kas vērsts uz slepkavība. Pārsteidzoši ir tas, ka nebrīvē Moro netika spīdzināts, gluži pretēji, pret viņu izturējās labi, ar savu turpmāko slepkavību, un ir nozīmīgi, ka pirms ierosināt PCI iekļaušanos valdībā, viņš savus plānus iepazīstināja Vašingtonā, kur viņam teica, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst ļaut komunistiem ienākt valdība.

Vai Sarkano brigāžu radikālie komunisti būtu pret mērenāku kolēģu ienākšanu valdībā? Un līdz šim brīdim?

Spānijā, kas ir vēl viena no visvairāk skartajām valstīm, Gladio locekļi bija atbildīgi par Atocha slaktiņu.

Tas notika 1977. gadā, pārejas procesa vidū, un tas sastāvēja no piecu darba advokātu slepkavības no biroja Madridē. Šajā teroraktā piedalījās Gladio tīkla loceklis no Itālijas.

Francija vai Vācija bija valstis, kurās rīkojās arī Gladio, lai gan ir daudz šaubu par to, kuras terora aktus var attiecināt uz šo tīklu un kuras ne, pateicoties tā slepenībai.

Kas attiecas uz neitrālajām valstīm - Šveici, Austriju, Zviedriju un Somiju - arī tām ir bijusi Gladio infrastruktūra.

Somija, Zviedrija un Austrija ir “saprotami gadījumi, jo tie atrodas padomju spēku un austrumu bloka iespiešanās ceļā uz Eiropas rietumiem. Šveices gadījumā, kas tradicionāli ir neitrāla, to saprot tikai kā iespēju izmantošanu, lai aptvertu visas iespējas.

Operācija Gladio ir bijusi noslēpums, kuru līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem pazīst tikai balsis augstākajās sfērās.

Kopš tā laika vairāki žurnālisti ir rakstījuši par šo tēmu neatkarīgi no tā, vai tie ir ziņojumi vai grāmatas, bet kas ir atbildīgi par šī tīkla izveidi, nav pieņēmuši tā pastāvēšanu, un nav arī paredzams, ka viņi to darīs nākamajiem gadiem.

Lai uzzinātu visu, kas notika ar Gladio, visticamāk, mums vēl būs jāgaida dažas desmitgades, līdz dokumentus sāks deklasificēt.

Pirmās publiskās ziņas par Gladio savā tiesas procesā sniedza galēji labējais itāliešu terorists Vinčenco Vinciguerra 1984. gadā, lai gan tieši Itālijas premjerministrs Džulio Andreotti vispirms atklāti runāja par Gladio galvenajā mītnē parlamentārais.

Turpmāk tīkla esamība ir kļuvusi par publisku domēnu, identificējot to ar sabiedrības viedokļa vairākuma starpniecību ar politiskas slepkavības un bombardēšanas, nevis ar slepenu armiju, kas darbotos kā pretestība padomju iebrukuma gadījumā no rietumiem Eiropas.

Foto Fotolia: Konstiantyn Zapylaie

Tēmas operācijā Gladio