Sociālā darba definīcija

Disciplīna, kuras mērķis ir uzlabot tās kopienas apstākļus un attīstību, kurā tā darbojas

Sociālais darbs ir transdisciplīna, kas nodarbojas ar sociālo pārmaiņu veicināšanu noteiktā kopienā, problēmu risināšanu kas rodas cilvēku savstarpējās attiecībās un lai stiprinātu cilvēkus ar mērķi paaugstināt cilvēku labklājību kopienām.

Proti, šīs jomas mērķis ir uzlabot materiālos apstākļus, veselību, kultūru un izglītība attiecībā uz populācija kurā tā rīkojas ar savu rīcību. Tā rezultātā darbs, ko veic šī nozare, nerada nekādu ekonomisku labumu, ir tas, ka to parasti izstrādā valsts vai organizācijām bezpeļņas, kā tas ir populāro NVO gadījumā, kā mēs to redzēsim vēlāk pārskatīšana, kas ir praktiski visu šo darbu aglutinācija viņu rokās. Tomēr tas nenozīmē, ka citi sociālie dalībnieki šajā ziņā nevar iejaukties, protams, ka var, taču parasti tas tiek pārvaldīts iepriekšminētajās rokās.

Mērķis: marginālas nozares un nozares ar neapmierinātām vajadzībām

Sociālā darba saņēmēji bieži ir visvairāk atstumtie sociālie sektori un tie, kuru vajadzības gandrīz visos līmeņos nav apmierinātas. Misija ir palīdzēt apmierināt prasības, bet arī censties nodrošināt šīm nozarēm labāku nākotni.

Balstoties un izmantojot teorijas par cilvēka uzvedību, sociālajām sistēmām, cilvēktiesību un sociālā taisnīguma principiem, Sociālais darbs iejaucas un virza savu darbu uz ārkārtīgi sarežģītām attiecībām, kas rodas indivīdos un vidē, kurai viņi pieder.

Ka neviens cilvēks netiek atstumts no attīstības

Būtībā Sociālā darba misija ir atvieglot visiem cilvēkiem pilnvērtīgu attīstību bagātinot viņu dzīvi un novēršot disfunkcijas, kas var izraisīt to ceļa.

Tikmēr profesionāļi, kas šajā jomā strādā profesionāli disciplīna viņus sauc par sociālajiem darbiniekiem.

Funkcijas:

Sociālo darbinieku funkcijas ietver sekojošo: indivīdu orientēšana uz attīstīt savas spējas, kas viņiem palīdzēs atrisināt esošās sociālās, individuālās un kolektīvās problēmas viņus uzbudināt; veicināt šajās pašnoteikšanās, adaptācijas un attīstības spējas; veicināt tādu pakalpojumu un politikas sasniegšanu, kas sakrīt ar resursiem sociālekonomiskie, kas pastāv; sniegt informāciju un sociālos sakarus ar tiem organismiem sociālekonomisko resursu piedāvāt psihoterapijas vai ģimenes terapijas procedūras, kur ģimenes konflikti vai traģēdijas pārņem un ierobežo pilsoņus; projektu programmas saskaņā ar valdībām, lai atbalstītu sociālā attīstība no ierobežotākajām klasēm; virzīt ģimenes risināt savas problēmas, izmantojot dialogu un vienprātību, nevis cīņu; gadījumu analīze, lai pilnībā interpretētu cēloņus un panāktu efektīvus risinājumus; sekojiet tām nozarēm, kurām cita starpā nepieciešama palīdzība uz vietas.

Attiecībā uz kontekstiem, kuros darbojas sociālais darbs, tie izrādās ļoti mainīgi, taču uzmanība un uzsvars vienmēr tiks likts uz tajās nozarēs, kurām jāpievērš īpaša uzmanība, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem, kuri cieš vardarbības, ieslodzītie, terorisma upuri, imigranti, etniskās minoritātes, narkomāni un jebkura cita persona, kas ietilpst sociāli atstumti.

Trešā sektora nozīme: asociācijas, fondi un NVO

Pašlaik sociālais darbs ir ļoti aktīvs tā sauktajā trešajā sektorā, asociācijās, nodibinājumos, NVO, kā arī privātajos uzņēmumos un izglītības kontekstā. Pēdējā gadījumā sociālie darbinieki uzņemas starpnieku lomu konfliktos, kas rodas starp ESA locekļiem izglītības kopiena, veicinot terapiju īstenošanu, lai rastu problēmas risinājumu, kas ir tās cēlonis ciešanas.

Kā redzams no visa iepriekš minētā, ir ārkārtīgi svarīgi, lai šī disciplīna tiktu attīstīta un veicināta visās pasaules daļās. Kur ir pazemīgi maznodrošinātie vai minoritāte, par kuru situāciju nav atbildes diskrimināciju, tur ir jāaktivizē sociālais darbs.