Jēdziens definīcijā ABC

Ar pieticību saprot tādu attieksme ka cilvēki var attīstīties visa mūža garumā un kas paredz līdzsvarotu un pazemīgu attieksmi dažādu situāciju vai apstākļu apstākļos. Pieticību var saprast gan no vispārēja, gan no viedokļa reliģisks, kurā to saprot tikai kā tikumu, kas jāspēj visiem cilvēkiem attīstīties. Mēs to varam teikt, lai gan reliģija stimulē cilvēku būt pieticīgākam un atbalstošākam, pašreizējā sabiedrība, kurā mēs dzīvojam, dod savu ieguldījumu ka pieticība ir arvien vairāk pazūdoša vērtība tādu attieksmju nozīmības dēļ kā individuālisms, egocentrisms, tiekšanās pēc tūlītējas baudas utt.

Pieticību var raksturot kā attieksmi, kāda piemīt cilvēkam un kas ir daļa no viņa raksturs, kas mēdz meklēt a Līdzsvars darbībās vai reakcijās, kuras tas rada dažādās situācijās. Tad pieticību var saprast kā nepārspīlējumu, kādā persona rīkojas (piemēram, būt mērķtiecīga, vienkārša un askētiska), bet arī kā pazemīga reakcija uz noteiktiem komentāriem vai idejām (piemēram, saņemot glaimi).

Daudzas reizes pieticība ir saistīta ar kautrību un pat abas īpašības mēdz parādīties vienam un tam pašam cilvēkam, jo ​​tās ir saistītas. Tomēr pieticība, kas tiek saprasta kā līdzsvars un vienkāršība, var pastāvēt cilvēkiem, kuriem nav kautrības problēmu. Dažos gadījumos pieticību var saprast kā problēmu, ja tā neļauj cilvēkam pilnvērtīgi attīstīties pārliecību pati un noliedz iespējas sasniegums vai panākumi, kurus viņam pielieto citi.

Kā stāstīts sākumā, mēs varam teikt, ka pieticība reti ir izplatīta attieksme indivīdu vidū Rietumu sabiedrībā, jo tā ir arvien vairāk pāriet no tādām vērtībām kā personīgie panākumi, individuālisms, tūlītēja bauda, ​​apņemšanās trūkums, utt. Tas viss liek pieticīgiem cilvēkiem izcelties, bet vienmēr kā kaut ko retu.