15 Citātu piemēri

Stenogramma

A stenogramma tā ir satura aizņēmuma forma, kas kalpo, lai lasītājam būtu skaidrs, ka teiktais ir kāda cita vārdi. Šo darbību sauc par atsauci, un tā ļauj lasītājam uzzināt, kad viņš lasa autoru un kad viņš lasa šī autora tekstus. Autors izmeklēja, kā arī dod jums informācijas atslēgas, lai jūs varētu doties uz grāmatas oriģinālu, lai turpinātu padziļināšana.

Ikreiz, kad mēs paņemam ideju, kas jau ir publicēta, un to izmantojam vai kuru mēs izmeklējam, lai to radītu pašiem savas idejas, mums ir jāatskaitās, no kurienes katra lieta nāk, un jānošķir pareizais no tā, kas ir citplanētietis. Pretējā gadījumā mums radīsies a plaģiāts, intelektuālā negodīguma veids, kas var izraisīt sodus un problēmas. Plaģiāts ir zādzības veids.

Gan teksta atsauces, gan teksta galīgā bibliogrāfija tiek sagatavota, izmantojot standartizētus metodiskos modeļus. Vispazīstamākie ir APA (no angļu valodas: American Psychological Association) un MLA (no angļu valodas: Moderno valodu asociācija).

Tekstu citēšanas veidi

• • Grāmatas izdošanas gads. Tas ir īpaši svarīgi, ja ir vairākas grāmatas, uz kurām atsaucas viens un tas pats autors, jo tās var atšķirt pēc gada.
  • Citētās lapas (-u) numurs. Parasti pirms tā ir saīsinājums "p." vai "p." Vairāku lapu gadījumā tiks citēta pirmā un pēdējā, atdalot ar īsu domuzīmi: pp. 12-16. Ja lapas ir atsevišķas, bet nepārtrauktas, tiks izmantoti komati: lpp. 12, 16.
  • Autora uzvārds. Dažos gadījumos, ja uzvārds ir nosaukts pirms atsauces vai ir skaidrs, kam tas pieder, iekavās šo informāciju var izlaist.

Īpašas zīmes

Abos teksta citēšanas gadījumos var parādīties dažas no šīm zīmēm, saīsinājumiem vai rakstzīmēm:

Īsu pēdiņu piemēri

1. Kā redzam Fuko pētījumos (2001), trakuma jēdziens ir neatņemama saprāta sastāvdaļa, jo “bez trakuma nav nevienas civilizācijas” (lpp. 45).
2. Turklāt “kultūras patēriņš Latīņamerikā sasniedz maksimālo pakāpi attiecībā pret diskursu plūsmu politiski un komerciāli, nevis kā nacionālās valstis, kā tas ir Eiropā. ”(Jorrinsky, 2015, lpp. 8).
3. Šajā ziņā ir ērti pievērsties psihoanalīzei: "Esības doktrīna izpaužas valodas introjekcijas [kastrācijas] rezultātā indivīdā" (Tournier, 2000, lpp. 13).
4. To savā prologā par darbu apstiprina Elena Vinelli, apstiprinot, ka “Dzimumu sociokulturālā konstrukcija atšķir sievišķo no vīrišķās subjektivitātes” (2000, lpp.). 5), ļaujot mums saprast feministisko izskatu, kas ir Saras Gallardo romāna pamatā.
5. Tad daudz vairāk no šīm izmeklēšanām nevar gaidīt, izņemot "īsu vilšanos dot ar nenojaušo patiesību ”, kā savā slavenajā pētījumu žurnālā paziņojis Everss (2005, 12. lpp.).

Gari teksta citēšanas piemēri

1. Tādējādi mēs varam izlasīt Gallardo romānā (2000):

… Bet sievietes vienmēr iet grupās. Paslēpjos un gaidīju. La Mauricia gāja garām ar krūzi, un es viņu aizvilku. Katru dienu pēc tam viņa aizbēga, lai mani atrastu, drebēdama no vīra bailēm, dažreiz agri un dažreiz vēlu, uz to vietu, kuru es zinu. Mājā, kuru es izgatavoju ar roku, dzīvot kopā ar sievu, norvēģu gringo misijā viņa dzīvo kopā ar vīru. (lpp. 57)

1. Tam ir ērti salīdzināt franču autora redzējumu:

Universālajās reliģijās, piemēram, kristietībā un budismā, no ugunīgas garīgās dzīves aizbēg šausmu un sliktas dūšas prelūdija. Šai garīgajai dzīvei, kuras pamatā ir pirmo aizliegumu pastiprināšana, tomēr ir partijas nozīme... (Bataille, 2001, lpp.) 54)

1. Rakstīšana ir tikšanās vieta un nesaskaņas starp pozitīvākajiem un pozitīvākajiem romantiski notikumi ap literāro faktu, spējot kalpot tādām atšķirībām kā Sontags (2000):

Šeit ir liela atšķirība starp lasīšanu un rakstīšanu. Lasīšana ir aicinājums, arods, kurā, praktizējot, ir lemts kļūt arvien ekspertiskākam. Kā rakstnieks tas, ko cilvēks uzkrāj, vispirms ir nenoteiktība un raizes. (P. 7)

1. Šis jēdziens "kļūt" var būt izkliedēts visā filozofa darbā. Tomēr šķiet, ka tā precizēšana ir sarežģīta:

Kļūšana nekad nav atdarināšana, nedarīšana vai pielāgošanās modelim, neatkarīgi no tā, vai tas ir taisnīgums vai patiesība. Nekad nav termina, no kura sākt, kā arī sasniegt vai sasniegt. Tāpat arī divi termini, kas ir savstarpēji aizstāti. Jautājums kāda ir tava dzīve? Tas ir īpaši stulbi, jo, kļūstot kādam, mainās tas, par ko viņi kļūst tikpat daudz kā viņš (…) Binārie aparāti ir beigušies: jautājums-atbilde, vīrietis-sieviete, vīrietis-dzīvnieks, utt. (Deleuze, 1980, lpp.) 6)

1. Tādējādi sarunā starp Freidu un Albertu Einšteinu ir iespējams lasīt šādi:

... Jūs esat daudz jaunāks nekā es, un es varu cerēt, ka, sasniedzot manu vecumu, jūs būsiet starp maniem "atbalstītājiem". Tā kā es nebūšu šajā pasaulē, lai to pierādītu, šo apmierinātību es varu paredzēt tikai tagad. Jūs zināt, ko es tagad domāju: “Ar lepnumu paredzot tik augstu godu, man tagad patīk ...” [Šis ir citāts no Gētes Fausta] (1932, lpp.) 5).

Pārfrāzējot vai burtiski citējot?

The pārfrāzēt Tā ir sveša teksta atkārtota interpretācija, kas izteikta jaunā autora vārdos. Šajā gadījumā pētnieks nolasa cita autora idejas un pēc tam izskaidro tās saviem vārdiem, nepārtraucot attiecināt autorību, kurai tā atbilst.

Dažos gadījumos autora vārds tiek pārfrāzēts iekavās, lai precizētu, ka idejas nav viņu pašu.

Savukārt teksta citāts ir aizņēmums no sākotnējā teksta, kurā atsauces teksts vispār netiek iejaukts vai mainīts. Abos gadījumos tiek ievērota oriģinālteksta autorība: plaģiāts nekad nav derīgs risinājums.

Pārfrāžu piemēri

1. Kā jau ir teikts pietiekami daudzās grāmatās par kvantu fiziku, Visuma absolūtajiem likumiem, ar kuriem cilvēks cenšas to izpētīt un saprast, viņi izrādās daudz elastīgāki un relatīvāki (Einstein, 1960) nekā domājams.
2. Tomēr jaunie nacionālie ideāli nāk no konservatīvākā sabiedrības spārna, bet gan tas, ka tas spēlē Amerikā. Mūsdienu Latīnai ir paradoksāla alternatīva loma kreiso populismu priekšā (Vargas Llosa, 2006), kas viņu aplenca tā dēvētajā “ilgajā desmitgadē”.
3. Jāatzīmē, ka tomēr dažreiz lieta ir lieta un nekas vairāk (Freids, cit.), tāpēc ir ērti zināt, kā savlaicīgi pārtraukt mākslas psihoanalītisko interpretāciju, pirms nonākt biogrāfiskā determinismā.
4. Dienvidaustrumāzijas antropoloģiskās tendences, kā jau ir norādījuši daudzi antropologi, satur minoritāšu kultūras tranzīts, kas padara to pievilcīgu apmeklētājiem no hegemoniskas kultūras (Coites et. al., 1980), bet ne jau viņu vietējiem kaimiņiem.
5. Turklāt Bataille šajā jautājumā ir bijis nepārprotams, distancēdams savu nostāju no tipiskās bēru aizrautības postromantisms, pretstatīšana darbam kā pasūtīšana un represijas pret aizraušanos ar vardarbību (Bataille, 2001).