Valodu daudzveidības definīcija

Uz brīdi padomāsim par mūsu planētu. Starp miljardiem iedzīvotāju visi kaut ko runā mēle caur kuru viņi sazinās runātāju kopienā. Ir tūkstošiem valodu, un šī lielā daudzveidība veido to dažādībavalodniecība.

Valodas nav statiskas vienības, bet gan dzīvas un dinamiskas realitātes. Patiesībā valodas attīstās un pat izzūd. Tā tas bija ar latīņu valodu, Romas impērijas valodu, kas līdz šim attīstījās dažādos tās variantos kļūt par jaunu valodu, piemēram, franču, spāņu vai itāļu, un tās visas sakņojas latīņu valoda.

Katrā valodā ir runātāju kopiena, vārdu krājums un veids, kā izteikt realitāti. Visi šie faktoriem Tās ir mainīgas un mainās laika gaitā, tāpēc mainās arī pašas valodas. 21. gadsimta spāņu valoda un tā, kurā runā Viduslaiki Tiem ir kopīgi elementi un arī lielas atšķirības, jo vieni un tie paši vārdi iegūst jaunas nozīmes.

Lingvistiskā daudzveidība ir viens no valodnieku, valodas fenomena pētnieku un analītiķu studiju priekšmetiem. Viens no vispretrunīgākajiem aspektiem ir

līdzāspastāvēšana starp kopienas iedzīvotājiem, kuri lieto vairāk nekā vienu valodu. Šī daudzveidība ir strīdu avots, kad grupa, kas lieto vienu valodu, cenšas uzspiest sevi tiem, kas sazinās citā valodā. Sāncensība starp grupām ar dažādām valodām ir pasaules mēroga parādība, un tā notiek kopš neatminamiem laikiem.

Divas vai vairākas valodas var pastāvēt līdzās bez konfliktiem, pat ja vienai ir vairākums, bet otrai vai pārējām nav. Valodu daudzveidība ne vienmēr nozīmē konfrontāciju. Tas var būt arī iemesls kultūras bagātināšanai. Šī parādība notiek dažās lielās pilsētās, piemēram, Ņujorkā, kur lielākā daļa valodu, piemēram, angļu, koplieto ķīniešu, spāņu vai krievu valodu.

Tajā pašā valodā parādās arī valodu daudzveidības ideja. Spāņu valodā ir ļoti daudz dažādu pagriezienu, izteicienu vai akcentu, un peruānis lieliski sadzīvo ar meksikāni, lai gan daži vārdi rada neskaidrības. Kopīga valoda nozīmē, ka pastāv līdzības un arī atšķirības. No dažām lingvistiskām pieejām tiek aizstāvēta doma par valodas variantu apvienošanu un piedāvāts runātāju standarta modelis. Šī tendence parādās plašsaziņas līdzekļos komunikācija, kurā izvairās no valodas lokāla vai dialekta lietojuma. Citas lingvistiskās pieejas uzskata, ka standarta modalitāti nevajadzētu uzspiest citiem, un katrs variants ir jāizmanto ar pilnu brīvību.

Valodu daudzveidība kā debates un strīdu priekšmets liecina, ka cilvēku komunikācija ir pastāvīga konflikts; Tas ir konfrontācijas avots, un tajā pašā laikā šī dažādība mūs bagātina. Un nevajadzētu aizmirst, ka viņa laikā tika izgudrota jauna valoda (esperanto) ar nolūku, lai cilvēcei būtu kopīga valoda. Priekšlikums neizdevās, jo mums noteikti patīk dzīvot Bābeles tornī.

Lingvistiskās daudzveidības tēmas