Jēdziens definīcijā ABC

Bezpajumtniecība ir ļoti sarežģīta un raksturīga mūsdienu sabiedrības parādība, kas nozīmē, ka daži cilvēki dzīvo zemāk no tā, kas tiek uzskatīts par cienīgu, tas ir, viņi dzīvo bez piekļuves mājoklim vai jumtam, bez piekļuves darbam, bez barošana pastāvīgi, brīvā dabā, bez jebkādas valsts palīdzības un ar ārkārtīgi primāru dzīves kvalitāti.

Situācija, kurā cilvēks dzīvo zem nabadzības sliekšņa un pat nespēj apmierināt savas pamatvajadzības

Precīzāk un vienkāršāk runājot, bezpajumtniecība ir sliktāka konjunktūra nekā nabadzība.

Speciālisti ekonomika, valsts un plašsaziņas līdzekļi izmanto kā atsauci, lai runātu par nabadzību vai nabadzību vai nē, a pamata grozs pārtikas, kas sastāv no pamata precēm un pakalpojumiem, ko persona vai a ģimene nepieciešama dzīve apmierinoši, savukārt, ja ģimene vai persona ar saviem ienākumiem nespēj segt pamatvajadzības, viņi tiks uzskatīti par trūcīgiem.

Tādējādi bezpajumtniecību var noteikt, aplūkojot tieši personas vai ģimenes ienākumus.

instagram story viewer

Mūsdienās sociālā sarežģītība ir tāda, ka ir nolemts personas apzīmēšanai lietot vārdu trūcīgs kas ir mazāk nekā slikti, jo pēdējie var piekļūt dažām pamattiesībām, kaut arī ne vislabākajām noteikumiem.

Bezpajumtnieki tomēr ir cilvēki, kuriem visa trūkst pa labi un ka viņš vada necilvēcīgu dzīves kvalitāti.

Lai personu varētu uzskatīt par trūcīgu vai dzīvo trūcīgā stāvoklī, ir jābūt noteiktiem centrālajiem elementiem: daudzi no trūcīgajiem ir cilvēki, kas dzīvo brīvā dabā, sabiedriskās telpās vai ar ārkārtīgi nedrošiem mājokļiem un nestabils.

No otras puses, bezpajumtniekam ir ļoti maz resursiem darba trūkuma un valsts neesamības dēļ izpildīt šīs tiesības.

Tas ir normāli, lai arī tas nav izšķiroši, ka bezpajumtniekam ir jāizmanto noziegums, lai mēģinātu samaksāt par minimālu ēdienu.

Pašreizējā problēma, kas pieaug, un kas valstīm jārisina ar valsts politikas palīdzību

Bezpajumtniecība ir ļoti aktuāla parādība mūsdienu sabiedrībā, īpaši pilsētu teritorijās.

Daudzās planētas lielajās pilsētās mēs varam novērot skumju pretstatu starp cilvēkiem, kuriem viss pieder vai kuriem vismaz ir pamattiesības, un tiem, kam nepieder.

Bezpajumtnieki ir izkrituši no sistēmas, kas nozīmē, ka viņiem nav pieejama tikai laba dzīves kvalitāte, bet arī viņi neuzskata, ka viņu cilvēktiesības tiek ievērotas, pārējās valstis kļūst gandrīz neredzamas un aizmirstas sabiedrībā.

Bezpajumtniecības risinājums galvenokārt ir atkarīgs no valsts.

Lai gan visi pilsoņi ir atbildīgi par kopīgu labklājības nodrošināšanu, valstij ir jāuzņemas atbildība par visām tiesībām un ka visiem cilvēkiem ir pieejama vienāda dzīves kvalitāte, piedāvājot viņiem vissvarīgākos pakalpojumus un resursus, lai viņi mūžs.

Šajā sakarā mēs nevaram ignorēt darbu, ko daudzi organizācijām nevalstiskās organizācijas, lai palīdzētu bezpajumtniekiem.

Jebkurā gadījumā un bez šiem glābšanas līdzekļiem, izmantojot subsīdijas vai labdarību, bezpajumtniecība nav nekad neatrisinās, ja tiek veicināta politika, kas garantē iespējas visiem piekļūt mājoklis, uz izglītība, uz veselību un darbu.

Galvenais šķērslis, ko rada maznodrošinātība, ir tas, ka tas ir stāvoklis, kuru mēdz prognozēt laikā, jo tiem, kas no tā cieš, gandrīz ir grūtības nepārvarams, lai varētu izkļūt no tā, un tad tas rada to, ka viņu nabadzīgā situācija izplatās viņu bērnos, tas ir, tā ir iedzimta, ar kuru trūcība.

Kā arī tādas tēmas kā klimata izmaiņas Bezpajumtniecība ir kļuvusi aktuāla un aktuāla pasaules līderu darba kārtībā, kas nav šo gadu problēma, bet jau ilgu laiku, bet kas ir pēdējās desmitgadēs ir pieaudzis, tas jāiekļauj arī globālo problēmu diskusijās, tas būtu veids, kā sākt vismaz atrast risinājumus.

Ikviens, kurš dzīvo nabadzības apstākļos, ir nožēlojams, skumjš un pazemojošs, tomēr, kad tas sasniedz bērnus, tas tā ir kļūst par vēl lielāku problēmu, jo bērna, kuram jāaug šajā vidē, attīstība būs nopietni apdraudēta izskats.

Piemēram, bērnam, kuram nav jāēd, būs briesmas viņa izaugsmē un nākotnē.

Bezpajumtnieku jautājumi