Otrā pasaules kara žurnālistikas hronika

Otrais pasaules karš: seši konflikta gadi, kas uz visiem laikiem mainīja vēsturi

The Otrais pasaules karš (1939-1945) bija viens no lielākajiem konfliktiem cilvēces jaunākajā vēsturē un nozīmīgākais visā 20. gadsimtā. Vienā vai otrā veidā tika iesaistītas ne tikai tā laika lielās ekonomiskās un militārās valstis, bet arī lielākā daļa planētas valstis gan sabiedroto pusē (ASV, Apvienotā Karaliste, Francija un PSRS), gan ass lielvalstu pusē (Vācija, Itālija, Japāna). Seši gadi, kad šis “totālais karš” ilga uz visiem laikiem, mainīja valsts politisko konfigurāciju planētu un atstājušas rētas, kas pat šodien, gandrīz 80 gadus pēc tās pabeigšanas, paliek atmiņā kolektīvs.

1939. gads — karadarbības sākums

Nacistiskā Vācija jau bija parādījusi savas teritoriālās ambīcijas pazīmes, ko izteica pats Ādolfs Hitlers. lebensraum (“vitālā telpa”) savā grāmatā Mana cīņa (1925), kurā viņš bija izklāstījis savu politisko, sociālo un militāro plānu attiecībā uz Vāciju un tās nepieciešamību sagrābt Austrumeiropas valstu teritorijas. Ņemot to vērā, 1939. gada 23. augustā Vācijas režīms parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Staļina vadīto Padomju Savienību, kurā — tas nāks gaismā daudz vēlāk — viņi sadalīja Polijas teritoriju un vienojās par jaunu robežu savā starpā tautām.

Šis pakts nozīmēja carte blanche iebrukumam Polijā, notikumam, kas aizsāka Otro pasaules karu. Vācija jau bija anektējusi Austriju un Čehoslovākiju, sabiedrotajām valstīm nepametot ne pirkstu, lai to novērstu; bet tajā 1939. gada 1. septembrī, kad vācu armija iebruka Polijas teritorijā, alianses Polijas politiskā un militārā politika ar Franciju un Lielbritāniju aizdedzināja drošinātāju augstāks. Otrais pasaules karš grasījās sākties.

3. septembrī Francija un Lielbritānija pieteica karu Vācijai, savukārt ASV centās palikt neitrālas. Padomju Savienībai izlaužoties otrpus Polijas teritorijai, Varšava kapitulēja tā paša mēneša 27. datumā, tāpēc puse tās teritorijas tika pievienota tai, ko jau sauca par drittesDeutsches Reich, tas ir, trešā Vācijas impērija. Gandrīz pēc mēneša pirmie Vācijas ebreji tika deportēti uz Polijas teritoriju, viņu īpašumi konfiscēti, un viņi paši bija spiesti uz apģērba nēsāt dzeltenu zvaigzni.

Vēlāk tajā pašā gadā Hitlera dzīvības mēģinājums Minhenē cieta neveiksmi 8. novembrī. Pēdējā iespēja novērst liela mēroga konfliktu tika zaudēta uz visiem laikiem. Tomēr vācieši nebija vienīgie, kas nelikumīgi paplašināja savas robežas: Padomju Savienība iebruka Latvijas teritorijā. Somija, kamēr Japāna virzīja savu dominējošo stāvokli Ķīnas ziemeļos, kā daļa no Ķīnas un Japānas kara, kas sākās 1937.

1940. gads – Rietumeiropas sabrukums

Ziema no 1939. līdz 1940. gadam bija mierīga. Vācijai pārgrupējot savus spēkus, Rietumeiropas valstis spēlēja aizsardzību. Tas lika tā laika presei kristīt konfliktu kā "joku karu" vai "melu karu". Taču pavasara atnākšana nesa sev līdzi jaunus sasniegumus: Vācija 1940. gada 9. aprīlī iebruka Dānijā un Norvēģijā, atklājot tās zibenskara efektivitāti vai. zibenskari. Savukārt Dānija ātri padevās; bet Norvēģijā kaujas turpinājās līdz jūnijam, pateicoties britu karavīru palīdzībai.

Nākamās teritorijas, kas ietilpst Vērmahts Vācu valoda bija Luksemburga, Beļģija, Holande un Francijas ziemeļi, visas 1940. gada maijā. Tikmēr okupētajā Polijā Vācijas impērija cēla lielāko koncentrācijas nometni. politisko ienaidnieku un par "zemākām" uzskatīto rasu pilsoņu koncentrācija un iznīcināšana: komplekss Aušvica-Birkenava.

1940. gada jūnijā vācu lidmašīna bombardēja Parīzi. Pēc tam viņa itāļu sabiedrotie nolēma pievienoties karam un, savukārt, iebruka Francijas dienvidos. Francijas valdība 22. jūnijā parakstīja pamieru ar saviem agresoriem, un viņi izveidoja marionešu valdību, kas šodien pazīstama kā Vichy France. Vācija būtu gribējusi iebrukt arī Apvienotajā Karalistē, taču kopš tā laika tas bija daudz sarežģītāk salas, kurai no 13. gada sākās intensīva Anglijas pilsētu bombardēšana Augusts.

Savukārt Padomju Savienība tā paša gada jūnijā iekaroja Baltijas valstis, lai paplašinātu savu impēriju visā Austrumeiropā. Augustā Japānas spēki to pašu izdarīja ar Indoķīnu un Itālijas spēki ar Grieķiju un Ziemeļāfrika, kas vēlas atņemt Eiropas lielvarām savas koloniālās teritorijas afrikāņi. Uzvaru kulminācijā 27. septembrī Vācijas, Itālijas un Japānas valdības parakstīja Trīspusējo spēku paktu, kas tās iesvētīja par sabiedrotajām. 20. novembrī tiem pievienojās Ungārija un 1941. gada martā arī Bulgārija.

Uz šī fona ASV kļuva arvien grūtāk saglabāt savu neitralitāti. Novembrī viņi piedāvāja finansiālu palīdzību sabiedrotajām valstīm, bet 1941. gada sākumā viņi nodrošināja Lielbritānijai un 37 citām sabiedrotajām valstīm militārās piegādes USD 50 miljonu apmērā.

1941. gads – konflikta paplašināšanās

1941. gads sākās ar Vācijas ekspansiju Ziemeļāfrikā pēc tās armijas ierašanās, kas pazīstama kā Afrika Korps— uz Lībiju. Viņa misija bija kompensēt Itālijas neveiksmes tās mēģinājumā iekarot Lielbritānijas Āfrikas kolonijas. Līdzīgi karš izplatījās arī Balkānos, īpaši Dienvidslāvijas teritorijā, kuras valdība 17. aprīlī padevās Vācijai. Grieķija pēc atbrīvošanas no itāļiem ar kopīgu operāciju Britu, austrāliešu un indiešu, atkal krita ass spēku rokās, šoreiz pretī armiju Vācu valoda, 27. aprīlis.

22. jūnijā notika neiedomājamais: Vācija sāka iebrukumu padomju teritorijā, kas pazīstama kā operācija Barbarossa. Sabiedrotā ar Itāliju, Rumāniju, Ungāriju, Slovākiju un vēlāk Somiju, Vācijas impērija pārkāpa saskaņotās robežas iebrukumā Polijā, izlēmīgi izvēršoties austrumu virzienā. Kopš tā brīža viņš uzturēja karu visās frontēs.

Saskaņā ar nacistu diplomātu, piemēram, Rūdolfa Hesa ​​vai Joahima fon Ribentropa liecībām, Hitlers bija pārliecināts, ka agri vai vēlu pārējie Rietumu pasaule saprastu, ka viņu impērija ir vienīgā bremze padomju komunisma attīstībai, un atbalstītu viņu krusta karu pret Staļins. Notika tieši pretējais: 12. jūlijā Padomju Savienība un Lielbritānija parakstīja savstarpējās militārās palīdzības paktu.

Vācijas virzība uz Padomju Savienību bija ātra un nerimstoša, bet ne pietiekami ātra. Trīsdesmit kilometrus no Maskavas aizstāvjiem palīgā nāca skarbā Krievijas ziema. Un no tā laika karš sākās par 180 grādiem. Vācu ofensīva apstājās un bija jāatkāpjas līdz 250 kilometrus no Maskavas.

Tajā pašā laikā 7.decembrī Japāna nolēma bombardēt ASV bāzi Pērlhārborā Havaju salās, uz ko ASV atbildēja ar kara pieteikšanu. Un, sadarbojoties ar Japānas impēriju, gan Vācija, gan Itālija dienu vēlāk pieteica karu ASV. Lēmums, kas viņiem dārgi izmaksātu.

1942. gads – traģiska starpspēle

Paplašināšanās Afrika Korps Vācieši uz Tuvajiem Austrumiem ļāva sabiedrotajiem pārgrupēt savus spēkus Āfrikā 1942. gada sākumā. Iebrucēju spēku vājināšanās sāka izpausties pēc Pirmās Elalameinas kaujas 1942. gada jūlijā, kad britu spēki apturēja Vācijas virzību uz Ēģipti.

Kopumā ass spēku virzība uz priekšu palēninājās, kad tie saskārās ar jauniem pretestības spēkiem. Jūras kaujas pastiprinājās līdz ar ASV iesaistīšanos konfliktā, un Klusais okeāns kļuva par vienu no visvairāk spraigas kaujas frontes, savukārt vācu gaisa pārākums sāka sarukt par labu lidmašīnām amerikāņi. Šajā starpspēlē notika Vanzē konference, kurā augstie nacistu hierarhi nolēma īstenot "galīgo risinājumu", lai iznīcinātu populācija Eiropas ebrejs. Diemžēl tas kļuva zināms tikai kara beigās un tā vēlākajos gados.

Šā gada septembrī vācu spēki izmisīgi mēģināja ierobežot padomju pretuzbrukumu. Vācu sesto armiju aplenca Sarkanā armija pie Staļingradas, uzsākot kauju, kas nākamajā gadā beidzās ar vāciešu padošanos.

1943. gads – beigu sākums

1943. gads atnesa sliktu ziņas ass lielvalstīm. Āfrikas kampaņa cieta neveiksmi, kad vācu spēki 13. maijā Tunisijā kapitulēja britu priekšā. Tas atstāja atvērtu koridoru sabiedroto desantam Sicīlijas salā. Itālijas spēku darbība bija katastrofāla, un tā gada jūlijā sabruka Benito Musolīni fašistu režīms. Itālijas karaļa impīčmentā un viņa paša partijas padomes gāztā Musolīni zaudēja kontroli pār valsti, un notika pirmās miera sarunas ar sabiedrotajiem.

3. septembrī sabiedroto karaspēks iebruka Itālijas kontinentālajā daļā un 5 dienas vēlāk Itālijas valdība padevās, kā iepriekš bija norunāts. Tas piespieda Vāciju pārvietot karaspēku uz Itāliju, 12. septembrī atbrīvot Musolīni un izveidot Itālijas marionešu valdību, kas pazīstama kā Itālijas Sociālā Republika. Vācu armijas ierašanās neļāva sabiedrotajiem pāriet līdz 1944. gada sākumam.

Tikmēr padomju pretuzbrukums virzījās arvien tālāk Eiropā. Gada beigās viņa karaspēks jau atradās pie bijušās Vācijas un Padomju Savienības robežas Polijā, un vācu spēku sakāve šķita tikai laika jautājums. Līdzīgs liktenis piemeklēja japāņus pret ASV armiju Klusajā okeānā: līdz septembrim viņi bija zaudējuši savas svarīgākās bāzes Jaungvinejā, Zālamana salās un Salamauā. Māršala salas krita nākamā gada sākumā, un tām sekoja Filipīnas.

Tā gada 28. novembrī Teherānas konferencē pirmo reizi aci pret aci tikās sabiedroto puses līderi: Josefs Staļins, Franklins D. Rūzvelts un Vinstons Čērčils.

1944. gads — ass sabrūk

Jaunā gada sākumā padomju armijas virzība austrumu frontē jau bija neapturama. Rumānija, Ungārija un Bulgārija, bijušās ass sabiedrotās, pa vienai krita Sarkanās armijas rokās, un to attiecīgās jaunās valdības pieteica karu Vācijas impērijai. Padomju armijas tuvums iedvesmoja arī Polijas un Dienvidslāvijas pretestību, kas sākās sacelšanās 1944. gada beigās, kamēr vācu spēki darīja visu iespējamo, lai segtu pēdas no genocīds pastrādāts viņu koncentrācijas nometnēs.

6. jūnijā notika Normandijas desants Francijā, un sākās asiņainā Eiropas atbrīvošana. Jau oktobrī sabiedroto spēki Francijas ziemeļos un Beļģijas pilsētā Āhenē; sakautie vācieši varēja tikai bombardēt sabiedrotos ar savām V-1 un V-2 raķetēm, cenšoties palēnināt to virzību. Viņa izmisums bija tāds, ka 20. jūlijā jauns Ādolfa Hitlera dzīvības mēģinājums cieta neveiksmi.

Savukārt Lielbritānijas un Indijas spēki gada beigās uzsāka ofensīvu pret japāņiem Indoķīīnā, savukārt ASV aviācija atstāja Japānas impēriju bez piekļuves svarīgiem materiāliem, iznīcinot tās floti tirgotājs. Resursu trūkums starp ass lielvarām kļuva kritisks un izšķirošs.

1945. gads — šausmas, kas izbeidz šausmas

27. janvārī Sarkanā armija, kas virzījās uz Poliju, atbrīvoja Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas un iznīcināšanas nometni, un tās šausminošie attēli pirmo reizi nāca gaismā. Tajā pašā laikā sabiedroto spēki bombardēja Vācijas pilsētas, īpaši galvaspilsētu Berlīni un Drēzdenes pilsētu, kuras konflikta laikā visvairāk cietušas Eiropā. Pēdējā gāja bojā no 60 līdz 225 tūkstošiem cilvēku. Tas pats notika Japānas pilsētā Tokijā, kas tika aizdedzināta zem ASV bumbām, kur liesmās gāja bojā aptuveni 80 000 cilvēku.

15. februārī Lielbritānijas spēki atradās Reinas upes krastos, un pāris mēnešus vēlāk Sarkanā armija iebruka Berlīnē no otras puses. Vācijas impērijai viss jau bija zaudēts. 25. aprīlī Vācijas dienvidos pirmo reizi karā aci pret aci saskārās ASV un padomju karaspēks. Trīs dienas vēlāk Itālijas komunistu partizāni sagūstīja Benito Musolīni un viņa kundzi Klāru Petači un izpildīja viņiem nāvessodu laukumā. Un tikai divas dienas vēlāk Ādolfs Hitlers izdarīja pašnāvību savā bunkurā Berlīnē. Karš Eiropā bija beidzies.

Neskatoties uz savu sabiedroto beznosacījumu padošanos, Japāna izturēja vēl vairākus mēnešus. Asiņainā kauja plosījās Klusajā okeānā, līdz 1945. gada augustā ASV nometa divas atombumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki. Gandrīz 150 000 cilvēku uzreiz zaudēja dzīvību, un cilvēces katalogam tika pievienots jauns šausmu simbols. Tomēr 14. augustā Japāna paziņoja par nodomu bez nosacījumiem padoties. Viņa karaspēks Ķīnā to darīja 9. septembrī.

Tikai tad beidzās Otrais pasaules karš. Dzīvību bija zaudējuši no 40 līdz 100 miljoniem cilvēku. Eiropa, Āzija un daļa Āfrikas bija drupās. Pasaule nekad vairs nebūs tāda pati.

Atsauces:

• "Hronika (žurnālistikas žanrs)" in Wikipedia.
• "Otrais pasaules karš". Wikipedia.
• "Otrais pasaules karš". National Geographic spāņu valodā.
• "Otrā pasaules kara hronika". Deutsche Welle (D.W.).
• "Otrais pasaules karš (1939-1945)" in Encyclopaedia Britannica.

Kas ir žurnālistikas hronika?

The žurnālistikas hronika ir veids stāstījuma teksts Y skaidrojošs, ka starp žurnālistikas žanri ieņem noteiktu vietu, tiek uzskatīts par hibrīda žanru. Tas nozīmē, ka tajā ir apvienotas informatīvo un interpretatīvo žanru iezīmes, tas ir, tajā ir aprakstīta reālu notikumu virkne, nevis fiktīva, sniedzot objektīvu, pārbaudāmu informāciju, bet arī parādot subjektīvu, personisku skatījumu, kas atspoguļo domāšanas veidu hronists.

Hronika ir moderns žurnālistikas žanrs, kura saknes meklējamas lielo pagātnes pētnieku ceļojumu pārskatos un dienasgrāmatās (piemēram, Indijas hronikas par spāņu iekarotājiem Amerikā), kas tika izgudrots no jauna, ņemot vērā pašreizējās žurnālistikas vajadzības. Tas ir raksturīgi kara reportieriem, pētnieciskajiem žurnālistiem un pat rakstniekiem, kas ir bijis kristīts par žurnālistiski literāro hroniku, jo tajā izmantoti tradicionālie izteiksmīgie rakstīšanas resursi literārais.

Sekojiet ar: