Sociālās mobilitātes definīcija

Sociālās mobilitātes izpēte galvenokārt ir balstīta uz diviem teorētiskiem virzieniem: no vienas puses, tā sauktās funkcionālās sabiedrības teorijas jeb konsensa teorijas un, no otras puses, t.s. no konflikts.

Sociālā mobilitāte no funkcionālisma viedokļa

Sabiedrības funkcionālās teorijas, kuru pārstāvji ir Svētais Saimons (1760-1825), Ogists Konts (1798-1857), Emīls Durkheims (1858-1917), Talkots Pārsons (1902-1979), cita starpā, pieņem kā vispārēju pieņēmumu, ka sociālā kārtība balstās uz klusām vienošanām, lai notiktu sociālās pārmaiņas. lēni un sakārtoti, radot iespēju cilvēku sociālajai mobilitātei augšupejošā virzienā, tas ir, uz labākiem materiālajiem apstākļiem. dzīvi. No šī kadra,

stratifikācija sociālais ir darba dalīšanas rezultāts atkarībā no indivīdu kvalifikācijas un prasmēm. Augšupošā sociālā mobilitāte šajā ziņā ir meritokrātisku centienu rezultāts, ciktāl deficīto preču sadale ir atkarīga no atalgojuma sistēmas.

Tādējādi sociālā noslāņošanās funkcionālismam nenozīmē konfliktu, bet ir izskaidrojama ar sociālās sistēmas vajadzībām, kas tiek uzskatīta par organisku veselumu. Savukārt mobilitāte rodas, ņemot vērā aģentu spēju sekmīgi pildīt viņiem atbilstoši amatam uzdotās funkcijas, par izejas punktu ņemot vienlīdzība iespējām indivīdiem.

Krievu sociologs Pitirims Sorokins (1889-1968) kopā ar austriešu-amerikāņu ekonomistu Džozefu Šumpēteru (1883-1950) tiek uzskatīti par šīs organizācijas dibinātājiem. socioloģija sociālā mobilitāte no pirmsfunkcionālisma matricas; ko pēc gadiem izstrādās Talkots Pārsons. Pēc Sorokina domām, indivīdu mobilitāte, proti, pāreja no viena sociālais stāvoklis uz citu, augšupejošā vai dilstošā vertikālā (hierarhiskā) nozīmē – ir viena no mūsdienu Rietumu sabiedrību noteicošajām iezīmēm. Sociālos slāņus nosaka trīs dimensijas: ekonomiskā, politikā un profesionālā; un to mijiedarbība, atšķirībā no konfliktu teoriju viedokļa, nenozīmē cīņu starp klasēm.

Sociālā mobilitāte no konfliktu teoriju viedokļa

Debates par mobilitātes jēdzienu vēsturiski ir bijušas starp diviem poliem: kamēr funkcionālisms ir sekojis liberālajam virzienam, konfliktu teorijas ir formulētas ieslēgts mantojums Marksistisks, balstoties uz priekšstatu par sabiedrības sadalīšanu antagonistiskās klasēs.

Konfliktu teorijas atšķirībā no funkcionālisma teorijām nav tematizējušas sociālās mobilitātes problēmu kā tādu. Tas ir saistīts ar to, ka pirmie nepieņem priekšnoteikumu par vienlīdzīgām iespējām starp indivīdiem, bet gan par savu sākumpunktu uzskata nevienlīdzība materiālajiem apstākļiem, kas izriet no sabiedrības dalījuma apspiedēju un apspiesto klasēs. Savukārt funkcionālismam ar individuāliem nopelniem pietiek, lai teorētiski attaisnotu sociālo izaugsmi; Neomarksistiskajām konfliktu teorijām ekspluatācijas apstākļi padara sociālo mobilitāti praktiski neiespējamu.

Lai notiktu subjektu materiālo eksistences apstākļu reāla transformācija, plkst šķiru sašķeltā sabiedrībā ir jāveic radikāla attiecību pārstrukturēšana sociālais no ražošanu —ne tikai saņemtā algas atalgojuma palielinājums vai samazinājums — tāds, kāds tas ir ražošanas līdzekļu privātīpašums ir likvidēts un līdz ar to likvidēts nodarbības.