Kosovas kara nozīme

Alsīna Gonsalesa
Speciālists žurnālists un pētnieks

Balkānu pulvermuca gadsimtiem ilgi ir bijusi daudzu bruņotu konfrontāciju vieta, kuras dalībnieki ir bijuši gan vietējie iedzīvotāji un ārvalstu lielvaras, pēdējā reģionā, par kuru līdz brīdim, kad tas iegrima karā, tikai daži zināja par: Kosova.

Kosovas karš no 1998. gada februāra līdz 1999. gada jūnijam sastādīja Dienvidslāvijas armiju pret Kosovas albāņu kaujiniekiem, kas atbalsta neatkarību. No 1999. gada janvāra konfliktā ietilps NATO militārie spēki, kas cīnījās, palīdzot Kosovas albāņu pusei.

Dienvidslāvija, kas radās pēc Otrā pasaules kara un kuru vadīja Tito, saglabāja nestabilu līdzsvaru starp visām tautām, kas veidoja valsti, federētu republiku veidā.

Ar piekāpšanos un represijām Tito atrada līdzsvarotu formulu, kas maskēja un slēpa to realitāti sāka eksplodēt pēc viņa nāves 1980. gadā, un 1991. gada jūnijā sasniedza neatgriešanās punktu. Deklarācija par neatkarība no Slovēnijas.

No šejienes izcēlās virkne konfliktu, kuru kulminācija bija ilgstošais un asiņainais karš Bosnijā.

Tāpat kā visās Dienvidslāvijas republikās, kur pieauga nacionālistisks noskaņojums, arī Kosova nebija izņēmums.

Astoņdesmito gadu beigās Kosova baudīja zināmu autonomiju, taču to vēlējās populācija albāņu izcelsmes (vairākums), lai kļūtu par federācijas septīto republiku. Tas noveda pie viņu jūtām tika lūgts spert soli tālāk, ceļā uz neatkarību.

Pēc Horvātijas un Bosnijas neatkarības atgūšanas notika sadursmes starp neregulārajiem Kosovas albāņu miličiem, neatkarības atbalstītājiem un Serbijas drošības spēki palielinājās, kas kalpoja par attaisnojumu Slobodanam Miloševičam (Serbijas prezidentam) likvidēt autonomija.

Vardarbības gaisotne pieauga, un 90. gadu vidū Kosovas atbrīvošanas armija veica virkni darbību pret Serbijas drošības spēkiem (policiju un armiju).

Kosovas kaujinieki barojās ar kara materiāliem no Albānijas.

Valsts bija īsts arsenāls, jo baidījās, ka tās komunistu līderis laikā aukstais karš, Enver Hoxha, bija ārējs iebrukums un iekšēja sacelšanās, tāpēc valsts bija ļoti militarizēta. Un haosā, kas sekoja režīma sabrukumam, liela daļa šo ieroču pazuda.

Pareizāk sakot, tas "diskrēti" mainīja īpašnieku. Daļa nonāca Kosovas albāņu partizāniem. Turklāt pēc fakta tika baumots, ka Kosovas atbrīvošanas armija ir saņēmusi militāru apmācību un ASV un Apvienotās Karalistes atbalstu, lai gan to nevarēja pierādīt neapstrīdami.

1997. gadā Kosovas albāņu partizāni pastiprināja ofensīvu pret Dienvidslāvijas drošības spēkiem, un viņi pat atriebās civiliedzīvotājiem.

Tas izraisīja starptautisku nosodījumu un palielināja abu pušu rīcību, izmantojot rīcības-reakcijas "loģiku", kurai šajā gadījumā paradoksālā kārtā pietrūkst loģikas.

Šobrīd (un turpmākajos mēnešos), tāpat kā jebkurā bruņotā konfliktā, abas puses ir vainīgas šaušalīgos kara noziegumos, kas pastrādāti gan pret kaujiniekiem, gan pret civiliedzīvotājiem.

1998. gada 23. septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome balso par rezolūciju (1199), kas parāda tās bažas par situāciju reģionā.

Tikai vienu dienu vēlāk NATO izdeva trauksmi, lai sagatavotu savu karaspēku iespējamai intervencei. Tikai dažas nedēļas iepriekš toreizējais ASV prezidents Bils Klintons bija paziņojis, ka uz vietas nebūs ASV sauszemes karaspēka.

Viss norādīja uz tikai gaisa iejaukšanos, kā tas vēlāk tiks veikts, taču tajā laikā tas bija kaut kas ļoti jauns.

Kosovas konflikta intereses nebija redzamas; Serbijas tradicionālais sabiedrotais Krievija atbalstīja pēdējo, bet opozīcijā ASV — Kosovas albāņus.

1998. gada 15. oktobrī abas puses parakstīja pamieru, kuru arī pārkāptu gan un galīgi pārtrūks tā paša gada decembrī, bet bija atstājis īsu laika logu novērotāju ienākšanai starptautiskie spēki valstī, kam tomēr bija nebūtiska loma, ja ne attaisnojums NATO un ASV turpmākajiem iejaukšanās.

Račakas slaktiņa atklāšana, kurā tika nogalināti 45 Kosovas albāņi un kurā Slobodans Miloševičs tika apsūdzēts viņa tiesas procesā Starptautiskajā Krimināltiesā, lai gan vēlāk tas tika apšaubīts, tas bija iemesls lielākai NATO intervencei, kas visas puses aicināja piedalīties konferencē Rambouillet.

Centieni panākt vienotu mieru cieta neveiksmi, jo Dienvidslāvijas teritoriālā integritāte tika apdraudēta, pieprasot NATO starpposma spēki, lai aizsargātu plašu Kosovas autonomiju, faktiski piešķirot reģionam de facto neatkarību.

Vienošanos noraidīja Serbija, kā rezultātā NATO bombardēšanas kampaņa pret Dienvidslāviju ilga no 1999. gada 24. marta līdz 10. jūnijam.

Visbeidzot, valdība Dienvidslāvija padevās, pakļaujoties starptautiskajam spiedienam. Kosova ieguva pretrunīgi vērtētu neatkarību, ko līdz šai dienai ne visas valstis ir atzinušas (piemērs ir Spānija, kas baidās, ka vienpusēji pasludinātas neatkarības precedents kādu dienu var veicināt Katalonijas atzīšanu citām valstīm valstis).

Secinājums militārā līmenī bija tāds, ka konvencionālo karu var uzvarēt tikai ar gaisa iejaukšanos.