Jēdziens definīcijā ABC

Drosme ir termins, ko lieto, lai apzīmētu veida attieksme vai sajūta, ka personai var rasties iespējamo briesmu vai baiļu situācija. Tas ir tikai spēks ka cilvēks sevī atrod varonīgu vai bezbailīgu reakciju situācijās, kurās pastāv bailes, briesmas, panika. Parasti sensācija drosme tiek pielietota neskaitāmās dažādās situācijās, un šo terminu var pat tēlaini vai metaforiski izmantot, lai atsauce uz situācijām, kurās nav reālu briesmu, bet kurās personai ir jāuzdrošinās kaut ko darīt (piemēram, dot eksāmens).

Vieniem drosme ir rīkoties drosmīgi un apņēmīgi, bet citi to uzskata par bailes neesamību, un ir arī tādi, kas saprot kas ir visa tā uzvedība, kurā indivīds izjūt bailes, bet neļauj tam dominēt un dara to, ko viņš uzskata par nepieciešamu un tikai.

Jebkurā gadījumā, runājot par drosmi, mums ir darīšana ar kaut kādiem uzvedība ārējs. Šajā ziņā ir vērts atgādināt Aristoteļa tēzi par šo kvalitāti. morāli: mēs kļūstam drosmīgi, veicot drosmes aktus.

Drosmes akti

Lai rīcību varētu uzskatīt par drosmīgu, ir jāizpilda priekšnoteikums: ka darbības sekas var būt negatīvas. Ja kāds atklāti kritizē priekšnieku par to, ka viņš kaut ko dara nepareizi, viņš ir drosmīgs, jo viņu kritikai, iespējams, būs negatīva ietekme. Citiem vārdiem sakot, drosmes akts ir saistīts ar riska faktoru.

No otras puses, drosmes darbībai ir jābūt noteiktam mērķim, piemēram, personiskas problēmas risināšanai vai sarežģītas situācijas pārvarēšanai.

Katrā drosmīgā rīcībā ir vai vajadzētu būt noteiktam veiksmes varbūtības aprēķinam

Ja es nezinu, kā peldēt, un es metos ūdenī, lai kādu glābtu, es neesmu drosmīgs, bet gan uzdrīkstējies, kurš rīkojas neracionāli, jo ar savu rīcību es nepalīdzēšu tam, kuram draud briesmas, kā arī beigšu sevi noslīcināt tāpat.

Drosmīgo rīcību var izskaidrot no Aristoteļa vidusceļa teorijas. Tādējādi starp gļēvumu un neapdomību slēpjas punkts Līdzsvars drosmes.

Tas paredz sensāciju vai attieksmi, kāda var būt tikai cilvēkiem, jo ​​tā paredz noteiktu racionalitāti attiecībā uz situācijām, kurās dzīvnieks normāli rīkotos ar impulsu vai instinktu. Tādējādi drosmi saprot kā a gribasspēks iekšējs, arī lēmums kaut ko darīt savā vai citu labā situācijās, kurās var ievainot vai pat zaudēt dzīvību. Daudzas reizes drosme ir posms, kurā personai izdodas tikt galā ar bailēm, ko rada situācija, pārvarot tās un veicot dažādas darbības neatkarīgi no tā, kas var notikt.

Drosmīgu arhetipi

Iekš kinoteātris un literatūra varoņi ir tradicionālie arhetipi, kas saistīti ar šo kvalitāti. Tādas vēsturiskas personas kā Cid Campeador, Juana de Arco, Gerónimo vai Cuauhtémoc ir drosmes, drosmes un bezbailības piemēri. Vairumā gadījumu drosmīgais kļūst par zaudētāju, kurš upurē savu dzīvi, un vēsture viņu atceras kā īstu varoni. (Piemēram, daudzi kristieši mocekļi upurēja savu dzīvi savas pārliecības dēļ, bet baznīca viņus atceras kā uzvedība).

Drosmei ne vienmēr jābūt saistītai ar vēsturiskām personām, jo ​​reizēm pazemīgi cilvēki rīkojas kā īsti varoņi. Paradigmatisks gadījums ir Rosa Parks, pieticīgs afroamerikānis no Amerikas Savienotajām Valstīm, kurš 1955. gadā atteicās atteikties no savas vietas autobusā kādam baltam vīrietim; darbība, kas bija pretrunā ar likumiem un par kuru viņa tika ieslodzīta.

Tas paredz cēlu izjūtu, vienu no cilvēka tīrākajām, jo ​​tas nozīmē riskēt ar savu labumu īpašam mērķim, kas var būt vai var nebūt pašam, bet kas galu galā vienmēr varētu radīt potenciālu risku. Daudzos gadījumos drosme nozīmē, ka jāpacieš kāda veida sāpes vai ciešanas, jāsaskaras ar tām un jācenšas panākt pēc iespējas labākus rezultātus no šīs konkrētās situācijas. Šajā ziņā darbi vai profesijas, kurās cilvēki glābj citus (vīriešus vai dzīvniekus), kuri ir ievainoti vai riska grupā vienmēr pieņemas, ka ir drosmīgi, jo arī riska situācijas var vērsties pret pats.