Jēdziens definīcijā ABC

Vārds melodija nāk no grieķu valodas terminameloīdija kas nozīmē 'dziedāt'. Mūsu valodā vārdu melodija lieto, lai apzīmētu skaņu kopumu, kas ir apvienots vai īpašā veidā sagrupēti ap vienu mērķi: izveidot sarežģītāku un ilgstošāku skaņu, kas būt patīkams cilvēka ausij, un tas tajā rada zināmu reakciju. Melodiju var sastādīt tikai no pāris notīm, kā arī no bezgalības tām, tādā gadījumā mums melodija ir jāsaprot kā mūzikas darbu sastāvdaļa.

Melodija kā elements abstrakts Tad tas jāsaprot kā basu vai augsto skaņu kopums, kas tiek pasūtīts noteiktā veidā atbilstoši komponista nodomam. Melodijas var atrast jebkurā ikdienas dzīves situācijā, kaut arī parasti dažādu skaņu (piemēram, Iela pilns ar automašīnām, ragiem un citiem pilsētas trokšņiem) netiek saprasts kā melodija. Gluži pretēji, lai melodiju saprastu kā tādu, tai ir jāpierāda noteikta organizācija un ēka jo tieši tas pierāda, ka melodiju radīja kaut kā nevis nejaušs.

Melodija, iespējams, ir visvairāk

svarīgs par jebkuru mūzika jo tieši tas ļauj skaņām izklausīties pat savās tonis (neatkarīgi no tā stils mūzikas) un ka galīgā skaņa klausītājam ir patīkama. Turklāt melodija ir arī tā, kas reiz vaļīgām skaņām ļauj atrast nepārtrauktību, un tādējādi var uzbūvēt kaut ko daudz sarežģītāku un interesantāku. Melodijas var atkārtot dažādos veidos visā mūzikas darbā, jo tajā pašā struktūrā var ģenerēt nelielas variācijas, taču vienmēr sākot no viena un tā paša punkta.

Tēmas melodijā