Publiskās telpas definīcija

Ja mēs esam mājās, mēs esam privātā vietā vai telpā. Ja mēs ejam pastaigāties, mēs atrodamies publiskā telpā. No pilsētvides viedokļa publiskā telpa ir virsma, uz kuras vietas iedzīvotāji veic darbības, kas nav raksturīgas viņu privātajai dzīvei.

Pilsētās ir visu veidu publiskās telpas: ielas, laukumi, stacijas, ostas, dārzi... Šīs vietas bieži apmeklē pilsoņi, kuriem nepieciešams ceļot ar transportu. Tās ir koplietošanas telpas. Visi no tiem ir valsts īpašumā, tas ir, pieder pie administrācija valsts, kas ir iestāde, kurai jānodrošina tās uzturēšana. Tāpat administrācija regulē dažādu publisko telpu izmantošanu. Tas nozīmē, ka pilsoņi var brīvi izmantot šīs teritorijas, taču ar dažiem ierobežojumiem. Piemērs varētu būt demonstrācija. Pilsoņu grupa vēlas paust savu diskomfortu un plāno to darīt lielā laukumā, publiskā telpā. Ir pa labi izpausties, bet administrācija prasa, lai viņi iepriekš pieprasītu atļauju. Lai izvairītos no iespējamiem traucējumiem, tā ir vienkārši juridiska procedūra. Ja divas pretējās grupas izmantotu vienu un to pašu atstarpi, ir paredzams, ka varētu būt a

Administrācijai ir pienākums regulēt sabiedriskās telpas. Šī iemesla dēļ pilsoņiem ir virkne obligātu noteikumu. Jā, viens likums indivīds pārkāpj publisko telpu, viņam būs jāuzņemas noteikta sankcija.

Normālā situācijā publiskā telpa ir kopīga un atvērta vieta, kurā pilsoņi mijiedarbojas un mijiedarbojas. Tā, ka līdzāspastāvēšana publiskajā telpā ir mierīga, spēki drošība kādai valstij (galvenokārt policijai) jāveic uzraudzības darbības. Tas ir veids, kā garantēt visu cilvēku brīvības un līdzsvarotu līdzāspastāvēšanu.

Publiskās telpas ideja nav vienkārši pilsētvides un tehniska koncepcija. Tas atsaucas uz pilsoniskajām tiesībām un brīvībām. Darbību veids un tradīcijas kas tiek veikti publiskajā telpā, atspoguļo personība tautas rūpes, viņu rūpes un paražas.