Jēdziens definīcijā ABC

Vārds sarunāties apzīmē runas akts, ko veic divas vai vairākas personas, un kuras uzdevumi parasti ir: liešana otrs, zinot kaut ko jaunu, apmainās ar idejām par kādu jautājumu, cita starpā.

Būtiska un būtiska īpašība, kas atšķir runas darbību no, piemēram, a monologs, ir tieši maiņa vārdiem, jēdzieniem, idejām, starp tiem, kas piedalās, tas ir, ne viens vien runā un arī katram būs sava kārta to darīt.

Iepriekš minēto sarunu var veikt aci pret aci no valodu mutiski vai gluži pretēji, to var veikt rakstiski un dažādos veidos tehnoloģija šodien viņš ierosina mums būt: sarakste, e-pasts, tērzēšana, video tērzēšana, izmantojot dators vai no viedtālruņa.

Cilvēki runā par visdažādākajiem jautājumiem un situācijām, par to var pat uzsākt sarunu par konkrētu tēmu un pēc tam izvērst citās situācijās, kurām nav nekāda sakara ar sarunas izcelsmi sākotnējā. Tas notiek galvenokārt šajās neformālajās sarunās, jo formālāku sarunu gadījumā tās parasti tiek vadītas ap protokols kas norāda tēmas un pagriezienus, kuros katrs dalībnieks varēs izteikt savu ideju.

Tāpat bieži tiek uzdots jautājums, ka sarunu ietekmē konteksts, kurā tā notiek. Piemēram, ja divi draugi sarunājas viena no viņiem ārsta kabinetā, saruna, noteikti to vairākkārt pārtrauks pacientu konsultācijas pie ārsta pa telefonu.

Attiecīgajam vārdam ir dažādi sinonīmi, lai gan, bez šaubām, tā vietā visplašāk lietotie ir tērzēt un runāt.
Pirmo parasti lietojam mazāk formāli, proti, vairāk pielietojam, kad saruna notiek draugu starpā. Es iešu papļāpāt ar Margu, kad pabeigšu darbu, savukārt otra runāšana, lai gan mēs to izmantojam arī neformālajiem dialogiem, var tikt piemērota sarunām, kas piedāvā vairāk formalitātes. Es runāšu ar viņas skolotāju, jo es nepiekrītu sankcija.