Jēdziens definīcijā ABC

Par diftongu runā iekšā fonētika kad mēs atrodamies divu patskaņu klātbūtnē kopā vienā zilbē. Lai diftongs būtu patiešām tāds, patskaņu kombinācija (piemēram, ae, ai, oa, io, ou, ei, ia, ua un daudzi citi) jāsastāv no vāja patskaņa un stipra patskaņa, atšķirība, kas iezīmējas vārda izrunā vārdu. Tomēr ir arī viendabīgi diftongi, kuros ir apvienoti divi vāji patskaņi kopa (divu spēcīgu patskaņu klātbūtne nav zināma kā viendabīgs diftongs, bet šajā zilbe ir atdalīta gadījumā). Vārds diftongs nāk no grieķu valodas - diftoni - vārds, kas nozīmē "divas skaņas" vai "divi toņi".

Divskaņus var veidot dažāda veida patskaņi, un pēc tam var saņemt dažādi nosaukumi. Trīs pazīstamākie diftongu veidi ir samazinoši diftongi (tie, kas sākas ar spēcīgu patskaņu un beidzas ar samazinās pretī vājākam patskaņam), atvērti un slēgti diftongi (kas atšķiras pēc tā, kā galu galā tiek radīta skaņa) instancē, ja tie ir atvērti vai aizvērti) un, visbeidzot, centrālie diftongi (tie, kuros diftongs noslēdzas ar centrālāku skaņu nekā sākumā).

Divskaņi atšķiras no vienmuļām patskaņu skaņām, jo ​​tajos patskaņus ieskauj līdzskaņi, piemēram, “mutes” vai “Nozaga'. Tas ir svarīgs arī ņemiet vērā, ka līdzskaņa H, valodā Spāņu it īpaši tas neliedz apmācība diftongi, jo tas ir kluss un fonētikā neatspoguļo skaņu. Tajā pašā laikā Y (grieķu) var izmantot kā ārkārtas patskaņu, ja tas nokrīt vārda beigās (tāpat kā “sienā”) un tāpēc veido divskaņu. Tas pats nenotiek, ja tas parādās plkst sākumā, kur tā skaņa ir mainīta un darbojas kā līdzskaņa (piemēram, 'yerba' gadījumā).